Stāsti no sērijas: Tepat pie mums, Latvijā
Šī stāsta pirmo daļu godīgi nozagu sociālajos tīklos no Ingemāra Liakovičus. Tā ka viņš neprotestēja, bet pat uzaicināja mani kļūt par viņa sekotāju, tad domāju, ka viņš man to atļāva.
Ingemārs raksta: „Pirms pusgada pieņēmām lēmumu, ka būtu jānomaina dzīvoklī dažas mēbeles. Dabiski griezos pie mēbeļniekiem, kuri man izgatavoja mēbeles iepriekšējo reizi. Pusgada laikā līdz šim brīdim zvanīju īpašniekam reizes 10, no kurām tikai pāris reizes viņš pacēla klausuli. Nosūtīju apmēram tikpat īsziņu, uz kurām man neviens neatbildēja. Mēs beidzot vienojāmies par tikšanos, uz kuru viņš nevarēja pēdējā brīdī ierasties, un tādas “gandrīz tikšanās” bija kopskaitā trīs. Tad es atjēdzos, ka gan jau ir vēl kāds, kurš labi prot taisīt mēbeles un pagājušo otrdien piezvanīju, piektdien tikos, vakar telefoniski vienojāmies par cenu un tuvākajās dienās mēbeles, ļoti ticams, sāks izgatavot.
Attieksme pret klientu ir diametrāli pretēja, bet rezultāts ir tāds, ka abām kompānijām ir darba pilnas rokas… Tas ir pretrunā ar veselo saprātu un vienīgais izskaidrojums ir tāds, ka pirmajam mēbeļniekam ir daudz lojālu klientu, bet lojalitāti, ko rada kvalitatīvs produkts, nav viegli izsēt vējā. Ir ļoti jācenšas Es nemudinu kļūt vieglprātīgiem un uzspļaut saviem klientiem, jo ilgtermiņā tas pagriezīsies pret Jums, taču viens ir skaidrs – Ja esi pierādījis sevi ar darbiem, tev piedos daudz ko…”
Arī man tā gadās laiku pa laikam, tāpēc tālāk mans (Normunds Reips) turpinājums:
Otrā daļa:
Liekas, visjaukākais pārsteigums bija Treknajos gados, kad strādāju par jaunu auto salona pārdošanas daļas vadītāju.
Izsūtīju 5 (pazīstamiem) banku līzinga menedžeriem, kuri visi strādāja ar mūsu salonu, ka esmu izvēlējies sev auto un steidzami vēlos saņemt garšīgus līzinga piedāvājumus.
Kā jau nojaušat, pirmajā nedēļā nesaņēmu nevienu ( skaidrības labad precizēšu: ne speciālo, ne standarta).
Kad uzrakstīju apsveikumu kādas ļoti lielas bankas pirmajai personai, kura netīšām arī mans skolas biedrs un kuras banka atkal bija saņēmusi atzinumu kā gada labākā banka,
25 minūšu laikā man atzvanīja diezgan izbijies līzinga menedžeris un teica: “Normund, kā tad tā, nevajadzēja jau uzreiz tā…”. Tas notika piektdien, tā ap plkst. 17.30. …
Es toreiz guvu vairākas mācības:
1. Ja esi puslīdz svarīgā postenī, tas vēl nenozīmē, ka tevi arī labi apkalpos;
2. Ja esi citiem palīdzējis, tas nebūt nenozīmē, ka saņemsi palīdzību, kad tev to vajadzēs;
3. Labs vadītājs ir gatavs nolaisties arī no 20. stāva un noskaidrot, kāpēc klients nav apmierināts;
4. Īstajā brīdī pielietota pātaga strādā daudz efektīvāk, nekā mēnešiem garas pārrunas.
Taču pati interesantākā atziņa – daudzi cilvēki iet uz gudriem kursiem, mācās veikt “aukstos” zvanus, tikt cauri sekretārēm, apstrādāt iebildumus u.t.t. – bet, kad piezvana gatavs klients, kurš vēlas iegādāties konkrētu preci vai produktu – ņefiga nebija, lika pagaidīt…