Andrejs Aleksandrovičs Verbickis, M. Šolohova vārdā nosauktās MVHU katedras vadītājs
Pretruna starp uz pagātnes zināšanām bāzēto mācību saturu no vienas puses un apmācāmā profesionāli-praktiskās darbības orientāciju uz nākotnes notikumiem no otras puses. Ja nākotne apmācāmā acīm ir abstrakta, nekonkrēta, tad viņš neredz, tieši kur un kā varētu tikt pielietotas pasniegtās zināšanas. Viņam trūkst motivācijas mācīties, jo nav saredzams apgūto zināšanu personiskais pielietojums un mācībām trūkst personiskās jēgas.
1970. gadā amerikāņu zinātnieks M.Š. Noulzs uzrakstīja grāmatu „Pieaugušo apmācību mūsdienu praktika: androgoģija pret pedagoģiju.” Šo datumu arī uzskata par androgoģijas dzimšanas dienu.
Kad mēs dzirdam pieminam apmācības, pirmais termins, kas ienāk galvā, ir – pedagoģija. Taču pēdējā laikā arvien biežāk mēs runājam par pieaugušo apmācībām. Pētījumi, ko veikuši vairāki zinātnieki, pierāda, ka pedagoģijas, jeb bērnu mācīšanas metodes nav efektīvas, veicot pieaugušo izglītošanu. Un tomēr – termins androgoģija vēl joprojām ir ļoti rets latviešu sarunu valodā.
Kad apjautāju savus kolēģus, ko varētu nozīmēt androgoģija, visbiežākā atbilde bija viegla plecu paraustīšana. Kad pieminēju pedagoģiju – jā tas ir zināms termins, nozīmē – apmācības. Tikai tad, kad pieminēju citu pedo….., tad sekoja, jā – vai tiešām bērnu apmācība? Un androgoģija, savukārt, varētu būt – pieaugušo apmācība?
Patiesībā, nevis apmācība, bet gan mācīšanās. Un nevis mācīšanās, bet gan trenēšanās vai vingrināšanās, jo tie, kuri zina Blūma taksonomijas līmeņus, saprot, ka zināšanām bez prasmēm nav gandrīz nekāda pielietojuma. Ja nu vienīgi – kļūt par pedagogu.
Tātad, tikko radījām androgoģijas definīciju:
darbojoties kopā ar treneri, uzzināt jaunas metodes, apgūt jaunas prasmes, pārbaudīt tās praksē un pieņemt vai nepieņemt turpmākajā darbībā.
Androgoģijas būtība un aktualitāte
Neskatoties uz to, ka terminu „androgoģija” visdrīzāk tikko uzzināji pirmo reizi, tam ir vairāk kā 100 gadu vēsture.
Androgoģija (grieķu valodā andros – pieaudzis cilvēks, agogein – vest, tātad pieauguša cilvēka vadīšana) ir zinātne par pieaugušo apmācību teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem.
Plašākā nozīmē tā ir zinātne par personības pašrealizēšanos visā viņa dzīves garumā
Ir cilvēki, kuriem izdodas atrast savu aicinājumu un realizēt savus talantus jau 18 – 20 gados, taču citiem, lai atrastu sevi, nepieciešams uzkrāt zināšanas, praktiskos paņēmienus un pieredzi, lai pierādītu sevi pilnā apjomā.
«Non scholae sed vitae discimus» – «Ne skolai, bet sev pašam mēs mācāmies» – pirms daudziem gadsimtiem teica Seneka. Žēl, ka tik reti mēs ņemam vērā šos viedos vārdus.
Mūsdienās informācija mainās daudz straujāk nekā iepriekš. Ja beidzi augstskolu pirms 5-10 gadiem, tad tavas zināšanas šodien visticamāk būs pilnībā novecojušas un to atjaunošana ir ne tikai profesionālo prasmju jautājums, bet arī cilvēka personiskās izaugsmes stūrakmens.
Mūsdienās cilvēks vairs nevar vienreiz saņemt diplomu un 30-40 gadus strādāt pēc vienas formulas. Jau tagad androgoģija nosaka vidējā un augstākā personāla kvalifikācijas uzturēšanu. Ir uzņēmumi, kas saviem darbiniekiem ir izveidojuši mūžizglītības programmas, kurās līdztekus profesionālajām zināšanām un kvalifikācijas paaugstināšanai ir ietverti arī personiskās izaugsmes elementi.
Androgoģijas koncepcija
Viens no vadošajiem pieaugušo apmācību zinātniekiem Dāvids Kolbs ir aprakstījis metodi, kura nosaka apmācību ciklisko raksturu un izdala 4 posmus:
I. Apmācāmā dzīves un praktiskās pieredzes analīze. Šajā posmā tiek analizēti rezultāti, kurus sasniedz apmācāmais, izmantojot esošo profesionālo pieredzi.
II. Refleksijas fāze. Uzzinātā izprašana un analīze, diskusija par to nozīmi turpmākajā dzīvē.
III. Teorētiskā apkopojuma fāze. Tajā tiek izveidota kopsakarība starp saņemtajām zināšanām un līdzšinējo pieredzi. Notiek ideju ģenerēšana un jaunu darbības modeļu veidošana
IV. Eksperimentu stadija. Jaunradīto modeļu pārbaude praksē, kuras laikā tiek pieņemti secinājumi par to noderīgumu un pielietojumu profesionālajā darbībā.
Kāda mūsdienu gudrība saka: pasaki man „Kaitbords” un es to pēc brīža vairs neatcerēšos. Parādi man, kā tas izskatās – un es to atcerēšos. Iedod man pamēģināt – un tas varbūt kļūs manējais uz mūžu mūžiem.
Androgoģijas galvenās atšķirības no pedagoģijas ir vairākas. Ja smadzenes pieņemam par kausu, tad bērnam šis kauss nosacīti ir tukšs un viss, ko mēs tajā ielejam, tur arī paliek. Turpretī pieaugušajam šis kauss jau ir pilns, pie tam bieži vien ar sagrozītu vai tendenciozu informāciju. Lai tajā kaut kas paliktu, kaut kas vispirms ir jāizlej, citādi šķidrums vienkārši notek pāri malām.
Nenoliedzami ir arī fakts, ka androgoģijā vadošo lomu apmācību procesā spēlē apmācāmais (precīzāk gan būtu jāsaka – tas, kurš mācās). Un apmācību vadītājs vairāk ir moderators, kurš palīdz izzināt, izprast, sistematizēt mācību dalībnieka līdzšinējo pieredzi un papildināt to ar trūkstošajām zināšanām.
Androgoģijas pamatprincipi:
- Vadošā loma apmācību procesā pieder pieaugušam cilvēkam, kurš mācās (un nevis apmācību vadītājam);
- Balstīšanās uz līdzšinējo pieredzi. Pieaugušam cilvēkam ir profesionālā un dzīves pieredze, zināšanas, prasmes, uz kurām noteikti ir jābalstās apmācību procesā;
- Rezultātu aktualizācijas princips. Pieaugušais meklē tūlītēju pielietojumu jaunajām zināšanām un prasmēm;
- Mijiedarbības princips. Apmācību process ir organizēts kā savstarpēja apmācāmā un mācību vadītāja mijiedarbība visās apmācību stadijās;
- Apmācību individualizācija. Viena nosaukuma apmācības noteikti atšķirsies, jo tiks ņemtas vērā kā indivīda, tā grupas, pieredze, sagatavotības līmenis, psiho-fizioloģiskās vajadzības un mērķu dažādība;
- Apmācību variablā pieeja. Šis princips ietver samērā brīvu mērķu, satura, formas, metožu, līdzekļu un rezultātu novērtēšanas izvēli un to savstarpējo atbilstību.
- Apmācības saskaņā ar kontekstu. Saskaņā ar šo principu, apmācības no vienas puses orientējas uz konkrētu, ikdienā nepieciešamu sociālo un personības attīstības mērķu sasniegšanu un no otras puses – balstās uz laika, telpas, sadzīves, profesionālo un sociālo faktoru realizāciju;
- Attīstāmo prasmju princips. No vienas puses, apmācību rezultātus nosaka izmērot reālas apgūtās prasmes un no otras puses – kad ir sasniegti iepriekš notiektie mērķi, apmācību process tiek papildināts, veidojot apmācāmajiem jaunas, nākamā līmeņa iemaņas.
- Patstāvīgas mācīšanās princips. Patstāvīga darbošanās mācību procesā ir viena no biežākajām apmācību formām pieaugušo apmācībā.
- Atbildības un apzināšanās princips. Tas nosaka, ka apmācāmais visā mācību procesā apzinās apmācību nozīmi un savu līdzdalību tās norisē.
Pieaugušais (ja vien nav ar varu atdzīts) bieži izvirza apmācībām konkrētus mērķus, tiecas uz patstāvību un pašrealizāciju.
Apmācību mērķi (pēc M.Š. Noulza):
- Jaunas informācijas un zināšanu iegūšana;
- Augstāka līmeņa zināšanu apguve;
- Apgūt jauniegūtās informācijas pielietošanas prasmes;
- Vērtību tabulas un pārliecības izstrāde;
- Jaunu personisko īpašību izstrāde; выработка новых личностных качеств;
- Zinātkāres apmierināšana.
Androgoģija neatzīst lekciju tipa apmācības, bet galvenokārt paredz praktiskās nodarbības, bieži arī eksperimentus, diskusijas, lomu spēles, paņēmienus, konkrētu profesionālu uzdevumu vai problēmu risināšanu.
Līdztekus, mainās arī teorētisko zināšanu pasniegšanas paņēmieni. Bieži tiek pielietotas starpdisciplīnu metodes, kurās apskatām vairāku saistīto nozaru zināšanas, piemēram – projektu vadību.
Apmācību procesa posmi pēc androgoģijas principiem
- Noteikt problēmu, kuras atrisināšanai nepieciešamas apmācības : Izšķir 7 mācību vajadzību blokus: vispārējā izglītība; profesionālās iemaņas; veselība; ģimenes dzīve; sociālā dzīve; hobiji; personības attīstība. Izvēlēties atbilstošo vajadzību.
- Apmācāmo diagnosticēšana: Izvēlēties atbilstošo apmācību vajadzību, balstoties uz apmācāmā dzīves pieredzes apjomu un raksturu, fizioloģiskajām un psiholoģiskajām īpatnībām, kognitīvā un apmācību veida.
- Apmācību procesa plānošana: Apmācību mērķi, uzdevumi un saturs. Optimālā apmācību struktūra. Apmācību formas un metodes. Panāktā novērtēšanas procedūra, kritēriji, formas un metodika.
- Apmācību procesa nosacījumu radīšana: Komfortabli fiziskie nosacījumi telpai, optimāla psiholoģiskā atmosfēra, nepieciešamie mācību metodiskie materiāli.
- Apmācību procesa realizēšana: Priekšroka problēmsituāciju radīšanai, pētniecības projektu metodes pielietošanai, kura nodrošina apmācāmo ciešu iesaistīšanos un viņu esošās pieredzes pielietošanu.
- Apmācību procesa un rezultātu novērtēšana. Apmācību procesa koriģēšana: Noteikt reāli apgūtā materiāla līmeni. Noteikt neapgūtās jomas. Noteikt tālākās apmācības vajadzību. Novērtēt programmas kvalitāti un apmācību procesa efektivitāti. Veikt korekcijas apmācību procesā.
Pieaugušo apmācību īpatnības.
Strādājot ar pieaugušajiem, jāņem vērā šīs kategorijas cilvēku psihisko procesu norise:
Uzmanības noturēšana:
- Pieaugušajiem spēja atcerēties svārstās no 6 – 11 informācijas vienībām
- Pārslēgšanās no viena veidadarbības uz citu būs produktīvāka, ja jaunais uzdevums auditorijai būs interesants.
- Uzmanības noturēšana būs veiksmīgāka, ja pielietojam emocionālā fona uzturēšanas paņēmienus (humors, aforismi, spārnotas frāzes), informācija ir aktuāla, kā arī tiek pielietoti dažādi informācijas uztveres kanāli.
Atmiņa:
- Pasniedzot jaunu materiālu, jāievēro „Pirmās un pēdējās informācijas efekts”. Tas nozīmē, ka klausītāji spēcīgāk atcerēsies informāciju, kura skanējusi nodarbības sākumā vai pašās beigās, kamēr tā informācija, ka pa vidu, varētu tikt ne tik labi iegaumēta.
- Jāatceras arī šāda pieaugušo psihes īpašība: labāk tiek iegaumēta informācija, kura paliek nenoslēgta. Tika veikts zinātnisks pētījums. Tika uzdots izpildīt uzdevumu, taču īsi pirms tā beigām darbs tika pārtraukts, it kā gadījās kāda ķibele vai pārklāšanās. Aptaujājot apmācību dalībniekus un lūdzot nosaukt uzdevumus, kuri bija jāizpilda, apmācāmie 2 x biežāk atcerējās pārtrauktos uzdevumus, nevis tos, kuri tika pabeigti.
Darbaspējas:
- Jaunā materiāla apgūšanas efektivitāte palielinās, ja tas ir sadalīts vairākās nodarbības pa ne vairāk kā 1,5 stundu ilgumā.
- Jāņem vērā pieaugušo darboties spēju posmi: treniņa sākumā līdz 20 minūtes jāatvēl „ieslēgšanai”, tāpēc šajā laikā materiālam jābūt viegli uztveramam. Turpinājumā 30 – 40 min seko maksimalaš darbaspējas fāze. Pēc tam sekojošas 30 minūtēs notiek aktivitātes kritums, uzmanība pavājinās, iegaumēšana notiek mazāk produktīvi. Pēdējās 10 minūtes ir psihisko procesu iztukšošanās, taču, ja atceramies „pēdējās informācijas efektu”, šajā laikā der atgādināt visu svarīgāko, par ko tika runāts nodarbībā.