Ja atceramies savus skolas vai augstskolas laikus, gan jau esam ielāgojuši atziņu, ka:
„Ir tikai viena taisnība un tā ir tā, ko stāstīja pasniedzējs!”
Vēlāk dzīvē nāk populārie Bosa patiesības likumi:
„Nr. 1 – bosam vienmēr taisnība; un Nr. 2. – ja bosam nav taisnība – skaties likumu Nr. 1.”
Te kāds vēsturisks piemērs pārdomām, ja nu esi pasniedzējs vai boss vai abi kopā.
Sensenos laikos kāds pasniedzējs vērsās pie Anglijas Karaliskās universitātes prezidenta, Nobela prēmijas laureāta E. Rezerforda pēc palīdzības.
Pasniedzējs gatavojās novērtēt kāda fizikas studenta eksāmena atbildi ar viszemāko atzīme, kamēr students apgalvoja, ka ir pelnījis visaugstāko!
Gan pasniedzējs, gan students vienojās, ka pakļausies kādas trešās, neieinteresētās, personas viedoklim. Izvēle krita uz Rezerfordu.
Eksāmena jautājums bija: „Kā ar barometra palīdzību iespējams izmērīt ēkas augstumu?”
Uz ko studenta atbilde bija: „Ir nepieciešams uzkāpt uz ēkas jumta, nolaist lejā garā virvē iesietu barometru, uzvilkt to atpakaļ un izmērīt virves garumu.”
Kā redzams, gadījums bija neviennozīmīgs, tā kā atbilde bija pilnīga un pareiza. Taču tas bija fizikas eksāmens, kamēr atbildē izmantotajai metodei ar fiziku bija maz kā kopēja.
Rezerfords piedāvāja studentam atbildēt vēlreiz. Studentam atbildes sagatavošanai Rezerfords deva 6 minūtes un piebilda, ka tai ir jādemonstrē fizikas likumu izpratne.
Kad pēc 5 minūtēm studentam uz lapiņas tā arī nekas nebija uzrakstīts, Rezerfords prasīja, vai viņš padodas? Students atbildēja, ka viņam ir vairāki atbilžu varianti un viņš cenšas izvēlēties labāko.
Ieintriģēts, Rezerfords lūdza studentu atbildēt. Jaunais atbildes variants bija sekojošs: „Uzkāpiet ar barometru uz jumta un metiet to lejā, izmērot krišanas laiku. Pēc tam, izmantot attiecīgi formulu, jūs iegūsiet ēkas augstumu.”
Rezerfords prasīja savam kolēģim pasniedzējam, vai tas ir apmierināts ar atbildi? Pasniedzējs ar piepūli piekāpās, atzīstot atbildi par apmierinošu. Tad Rezerfords atcerējās, ka studentam esot bijušas vairākas atbildes un lūdza tās atklāt.
Ir vairākas šī uzdevuma atrisināšanas iespējas, kā ar barometra palīdzību iespējams noteikt ēkas augstumu.
Piemēram, saulainā dienas laikā iziet uz ielas, nolikt barometru zemē un izmērīt tā ēnas garumu un tad to pašu izdarīt ar ēkas ēnu. Zinot barometra augstumu un ēnu attiecību, var izrēķināt ēkas augstumu.
Tikpat labi der cita metode. Paņemiet barometru, pielieciet pie mājas sienas trepes un liekot pie sienas barometru vienu aiz otra, iespējams uzzināt, cik barometru gara ir mājas siena.
Ja vēlaties komplicētākus piemērus, tad derēs šis. Iesieniet barometru garākā virvē un iešūpojiet kā svārstu. Nosakiet gravitācijas lielumu mājas grīdas līmenī un izdariet to pašu jumta līmenī. Izmantojot gravitācijas atšķirības, principā var noteikt ēkas augstumu.
Taču līdztekus dažādām citām metodēm, ir viena, manuprāt, pati vienkāršākā. Paņemiet barometru, atrodiet mājas pārvaldnieku un sakiet viņam: „Cienījamais pārvaldnieka kungs, man ir jauks barometrs. Tas būs jūsu, ja pateiksiet man šīs mājas precīzu augstumu.”
Pārvaldniekam vajadzētu to zināt un pat ja nezina, tad noteikti kaut kur ir mājas rasējumi.
Te Rezerfords pajautāja, vai students tiešām nezin vispārpieņemto šī uzdevuma atrisinājumu. Students atbildēja, ka zina, taču viņam ir līdz kaklam skolas un koledžas pieeja, kurā pasniedzēji uztiepj skolniekiem savu vienīgo pareizo domāšanas veidu.
Šis students bija neviens cits kā Nils Bors dāņu fiziķis, 1922. gada Nobela prēmijas laureāts.
Nu arī es, komunicējot ar klausītājiem, laiku pa laikam pieķeru sevi pie domas:
„Vai tikai es tagad necenšos uzspiest savu vienīgo pareizo redzējumu?”